Ieskats šķēpa mešanas vēsturē

Šķēps, kā metamais rīks cilvēkam pazīstams, jau no senseniem laikiem. Šo bargo un efektīvo ieroci lietoja jau pirmatnējā kopienā zvēru medībās un karagājienos. Jau Homēra sengrieķu “Iliādā” aprakstītas cīņas un divkaujas, kurās varoņi sacenšas šķēpa mešanā – mērķī un tālumā. Arī dažādu pasaules tautu eposos, kuros slavināts leģendāru varoņu spēks, veiklība un varenība, šķēps ir ne tikai ierocis, bet arī spēļu un sacensību rīks. Neapšaubāmi, ka šķēps bija bargs ierocis arī drosmīgo senlatviešu vīru rokās.

Senatnē šķēpa mešana bijusi abu tolaik pazīstamāko antīko sportisko pasākumu programmā – Olimpiskajās spēlēs Grieķijā un Tailtīnas spēlēs Īrijā. Saglabājušies daudz senatnes pieminekļi, kas liecina par tā laika šķēpa mešanas īpatnībām. Mešanā tika lietots speciāls – atvieglots un īss šķēps, kas nepārsniedza cilvēka augumu. Seno atlētu šķēpa mešanas tehnika pamatā bija līdzīga mūsdienām. Šķēpa mešanas sacensības notikušas: mērķī no vietas un tālumā – ar ieskrējienu.

Mūsdienu šķēpa mešanas tehnikas pirmsākumi meklējami XIX gs. 2. pusē – precīzāk – 1886.g. vācu fiziskās audzināšanas sistēmas vingrinājumos. Viens no tiem bija smagu koku mešana kā tālumā tā mērķī. Ap 1880. gadu šķēpa mešana tika iekļauta Zviedrijas un Somijas atlētu sacensībās. Gadsimtu mijā un XX gs. pirmajos pārdesmit gados sacensībās ļoti populāra bija arī šķēpa mešana ar labo un kreiso roku, rezultātus saskaitot.

Ja pirmsākumos šķēps bija parasta koka kārts, tad vēlāk šķēpus sāka gatavot no izturīgas bērza koksnes ar metāla uzgaļiem. Līdz pat II pasaules kara beigām pasaules rekordus laboja tikai skandināvi. Sākot ar 1953.g. tika ieviests aerodinamiskais jeb planējošais šķēps, kura uzvaras gājiens beidzās 1984.g. – Ūve Hons (VDR) pārmeta 100m. 1986.g. IAAF nolēma atgriezties pie pikējošā šķēpa.

Pirmo reizi Latvijas šķēpa metēja rezultāts fiksēts 1901. gada 2. septembrī Pēterburgā.

Pirmo reizi šķēpa mešanas sacīkstes Rīgā notika 1905. gada 22. maijā vācu sporta biedrības “Kaiserwald” (Ķeizarmežs) laukumā.

Stokholmas Olimpiskajās spēlēs 1912. gadā Latvijas olimpiešu vidū bija arī pirmais slavenākais latviešu šķēpmetējs Nikolajs Švedrēvics (sporta biedrība Unions).

Neatkarīgās Latvijas šķēpa mešanas vadošā zvaigzne neapšaubāmi bija Oto Jurģis, kurš pirmais Latvijā pārsniedza 60 m robežu (1929.g.).

Pēckara laiku vīriešu šķēpa mešanā var iedalīt vairākos periodos. Vispirms – 15 gadi līdz “Jāņa Lūša ēras” sākumam 1961. gadā un pēc.

Pirmais latvietis, kurš sasniedza 80 un 90 m robežu bija Jānis Lūsis. Pirmo reizi J. Lūša vārdu Latvijas rekordu sarakstā ierakstīja 1961.gadā – 77,48. Pēc tam šis rekords tika labots vēl septiņas reizes, sešas reizes labots PSRS rekords.

Pasaules rekords – 1968.g.- Saarijarvi (Somijā) 91,98 m, 1972.g.- Stokholmā (Zviedrijā) 93,80 m. J. Lūsis 12 reizes bijis PSRS čempions, vienu reizi izcīnījis sudraba medaļu, vienu- bronzas, ir četrkārtējais Eiropas čempions.

J. Lūsis ir vienīgais Latvijas vieglatlēts, kurš piedalījies četrās Olimpiskajās spēlēs:

1964. gadā Tokijā- (80,57 m) bronzas medaļa;

1968. gadā Mehiko- (90,10 m) zelta medaļa ar jaunu olimpisko rekordu;

1972. gadā Minhenē- (90,46 m) sudraba medaļa;

1976.gadā Monreālā-(80,26 m) 8.vieta.

1976. gadā 13 Latvijas šķēpmetēji bija pārsnieguši 70 metru robežu.

1980. gada Maskavas Olimpiskajās spēlēs ar 91,20 m tālu šķēpa raidījumu par olimpisko čempionu kļuva Dainis Kūla.

Latvijas šķēpmešanā sievietēm 10 pēckara gados tika minēts Lavīzes Pūces vārds.

1956.gadā Melnburnā Inesei Jaunzemei ar 53,86 m tālu raidījumu izdevās izcīnīt pirmo zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs Latvijas sporta vēsturē. Izcilais panākums deva strauju stimulu šķēpa mešanas tālākai attīstībai Latvijas meiteņu un sieviešu vidū.

Ar 1967. gadu sākās straujš progress mūsu šķēpa metējām. Par favorīti kļuva Māra Saulīte. Septiņdesmitie gadi Latvijā turpinājās ar vēl straujāku jauno šķēpraižu progresu: Mārīte Alaine, Ināra Ošiņa, Tatjana Žigalova, Leolita Bļodniece, Sandra Leiškalne u. c.

Lielu ieguldījumu šķēpa metēju sagatavošanā Latvijas valstī devis treneris un bijušais LVFKI vecākais pasniedzējs Valentīns Mazzālītis. V. Mazzālītis ir sagatavojis sabiedrības vērtējumam vairākas grāmatas, brošūras un semināru materiālus, kuros apkopota daudzos darba gados gūtā trenera pieredze.

Ar Oto Jurģa parādīšanos trenera amatā, bija dzimusi jauna ēra Latvijas sieviešu šķēpa mešanā. Lielu ieguldījumu šķēpmešanas attīstībā devuši treneri: Valentīna Eiduka, kas sagatavojusi divus olimpiskos vicečempionus, Māris Grīva – olimpisko čempionu, Elmārs Krūze, Sofija Kantāne, Andrejs Vaivads un citi.

2009. gada 30. decembrī  “Latvijas Šķēpa mešanas metodiskais centrs” likvidēts.